Raudāšana bez iemesla

Nesen poliklīnikā nejauši gadījās kļūt par liecinieci dzīvīgai sarunai starp divām padzīvojušām kundzēm, kuras pļāpājot, īsināja laiku līdz pieņemšanai. Abas apsprieda situāciju, kurai viņas abas, kā es sapratu, bija kļuvušas par lieciniecēm: kaut kāda meitene bija lidojusi ar viņām vienā lidmašīnā kopā ar savu mazo atvasīti, kura bija “ietīta” slingā.

Sarunbiedrenes bija vienotas viedoklī, ka ar tik mazu bērnu ceļot nu nekādi nedrīkst, vēl jo vairāk, ja tas tiek nēsāts veidā, kurā, kā izteicās viena no dāmām, “bērni cieš”.

- Jokaini, ka viņai, lai arī bez ratiņiem, mazulis visu lidojuma laiku gulēja, nevis kliedza pilnā balsī, - izteica savu pārsteigumu viena no sarunas dalībniecēm, savukārt otra pilnībā viņai piekrita.

Nejauši noklausītā saruna mani, jāatzīstas, toreiz ļoti uzjautrināja, jo abas kundzes atkārtoja tās divas “objektīvās patiesības”, kas nav nedz objektīvas, nedz patiesības:

Ceļošanas ar bērniem jautājumu mēs šeit neapspriedīsim, par to mēs vienkārši uzrakstīsim citu rakstiņu. Taču, kas attiecas uz bērnu pārnēsāšanu – slings, tāpat kā ergosomas, tika radītas tai skaita arī tam, lai atvieglotu vecāku pārvietošanos kopā ar savu jauno paaudzi, kas ietver vienkāršāku jebkuru ceļošanas veidu. Šobrīd pievērsīsimies vien faktam, kas ļoti pārsteidza pieredzes bagātās māmuļas – mazulis gulēja, un viņu nekas nesatrauca.

Bērni nekad neraud tāpat vien, mazi - jo īpaši.

Iemesli, kas var likt mazulim raudāt, nav nekāds aiz deviņām atslēgām glabāts noslēpums:

Protams, ir vēl ļoti daudz iemeslu, taču augstākminētie ir paši izplatītākie – 9 gadījumos no 10 bērna neapmierinātība slēpjas kādā no tiem.

Kāpēc tad apspriestais mazulis rāmi devās ceļojumā, atrodoties slingā, visa ceļa garumā neizrādījis neapmierinātību un nesagādājis neērtības pārējiem pasažieriem?

Visnotaļ ilgajā cilvēces vēsturē kaut kā netika pieļauts, ka mazulis ilgstoši atrodas atstatus no mammas. Vienmēr, sākot ar Kristus silīti un beidzot ar šūpuli gultas galvgalī… Vienmēr dabiska bija tieša mātes klātbūtne, ja ne, ievērojot pastāvīgu taktilu kontaktu, tad noteikti tiešu tuvumu.

Sabiedrības šķietamā attīstība, industrializācija, augošā ekonomika un uz sievietēm vērstā sociālā slodze noveda pie risinājumiem, kas mazus bērnus fiziski attālināja no to mātes.

Ja skatāmies pēc būtības – kas ir ratiņi vai mazuļa gultiņa atsevišķā istabā? Tā ir telpa, kurā mazais cilvēks atrodas viens. Lai ar kādām rotaļlietām un grabuļiem jūs censtos izrotāt šo telpu, tur nav mammas. Viņai nevar pieskarties, pie viņas nevar pieķerties. Tādejādi mazuļi reaģē uz mammas neesamību ar neapmierinātu un patiesu raudāšanu.

Protams, raud! Ja mazuli kaut kas satrauks, ja viņam sāpēs vai viņš jutīsies neērti, viņš vienmēr liks par to manīt vienīgajā sev pieejamajā veidā - raudot. Taču slieksnis, sākot ar kuru, mazulis ir gatavs izrādīt savu nepatiku skaļi, ir daudz augstāks, kad viņš tiek turēts uz rokām. Daudzus viegla diskomforta brīžus vai sliktu omu viņš pieveic pats vienkārši tādēļ, ka viņam ir dota iespēja pieskarties mammai, sajust viņas izstaroto drošību un aizsardzību. Savukārt mammām ir viegli uztvert un novērst faktorus, kas satrauc mazuli, kad tas atrodas tiešā viņas tuvumā.

Abu poliklīnikā tērzējošo dāmu neizpratni diktēja viņu patiesā neizpratne par to, kā tas tā, ka slingā, ka ergosomā, ka mammai uz rokām mazulis ir daudz mierīgāks un drošāks lidojuma laikā? Domāju, ka augstākminētā pārlidojuma laikā, mazuļa miegs bija daudz rāmāks un ciešāks, nekā tas būtu bijis ratiņos, pastaigājoties netālu no mājām.

Daba ir tā, kas visu pareizi ir iekārtojusi. Un mēs, tie, kuri izplata ergosomas, dzīvojam un elpojam ar dabu vienā ritmā, cenšoties piedāvāt pašu labāko mammām un viņu mazuļiem.